Ja kāds jautātu, cik liela nozīme manā ticības dzīvē ir tam, ka Kristus manis dēļ nomira pie krusta, sākotnēji loģiska šķistu atbilde - liela nozīme. Tomēr ikdienā tas, kas ticības dzīvē mani apbēdina, ir nespēja pietiekoši daudz lasīt Rakstus, nepilnīgas lūgšanas, neprasme mīlēt, nespēja mainīties... Un tad jāatgriežas pie jautājuma, kas tad ir tas, kas man dzīvē ir svarīgākais - Kristus, kas par mani ir nomiris, vai mani pašas nopelni (lasīt - antinopelni).
Man šīs pārdomas nesen sākās ar kādu sarunu par ticību, kur mana sarunbiedre vaļsirdīgi atzinās, ka dzīvē paļaujas tikai pati uz sevi, uz savām rokām un to, ko tās spēj, uz savu prātu un gudrību. Bija ļoti žēl to dzirdēt. Bet uz ko gan es pati dzīvē paļaujos?
Svētdien tieši par to arī bija dievklapojumā aplūkotā Rakstu vieta. Kopā lasījām Vēstuli Galatiešiem 3:1-14. Pāvils pat galatiešus sauc par neprāšiem vai muļķiem, kad viņi sākuši vairāk paļauties uz "saviem spēkiem", tādējādi nonivilējot Kristus nopelna nozīmi. Man patika mācītāja Andrew Sach piemērs. Viņš jautāja, kā mēs kļuvām ticīgi? Kādā rītā pamostoties, atskārtām, ka esam morāli tā nekas cilvēki, labāki par dažiem, ko pazīstam, un secinājām, ka tātad esam kristieši?! Nē taču! Mēs dzirdējām evaņģēliju par to, kā Kristus mūsu vietā nomira pie krusta, lai mēs būtu Dieva priekšā attaisnoti, mēs tam ticējām un tā kļuvām par kristiešiem. Un vai tad tagad mums, lai dzīvotu ticībā, cita vēsts ir vajadzīga? Tā par bauslības darbiem, par saviem nopelniem?
Pēc dievkalpojuma man kāds draudzē jautāja, kā es kļuvu kristiete. Konkrētu brīdi nevarēju pateikt, bet saistībā ar svētrunu atcerējos, kā mana ticības ceļa pašā sākumā mācītājs Ungars Gulbis man pavisam vienkāršu jautājumu uzdeva: "Kas mainījies tavā dzīvē, kopš esi kļuvusi kristiete?" Es padomāju un atbildēju: "Nekas! Es vienmēr esmu bijusi čakla mācībās, draudzīga un jauka..." Tagad atskatoties, tas šķiet kā viens no lielākajiem akluma un muļķības apliecinājuma brīžiem manā dzīvē. Bet tas jautājums tomēr turpināja pie manis atgriezties, jo biju taču dzirdējusi kristiešus sakām, ka viss viņu dzīvē ir mainījies, kopš viņi iepazinuši Kristu, kurš par viņiem pie krusta nomiris. Ar šo jautājumu vien iesākās mans ceļš uz sevis iepazīšanu un ticību Kristum. Ne savas morālās stājas (kuras man nemaz jau arī nav bijis) dēļ, bet par spīti manai amorālajai "bedrei", Dievs mani attaisnoja, jo Kristus sodu manā vietā izcieta.
Kas paļaujas uz saviem spēkiem un saviem nopelniem, tam nav cerības! Tāpēc paļaujieties tikai uz Kristu! Ne vien ticības ceļa sākumā, bet vienmēr!
"Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu." Galatiešiem 3:13
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru