Kā mēs par kapteiņiem kļuvām

Kā jau rakstīju, Lieldienu brīvdienās mēs kopā ar Mārtiņa tēti un viņa ģimeni devāmies atpūsties un baudīt dabu. Bijām prom no pilsētas, no datoriem, telefoniem, veikaliem, darbiem, cilvēkiem un prom no ikdienas. Tiešām atpūtāmies. Piecas dienas pārvietojāmies ar kuģīti pa Norfolk mazajām upītēm un ezeriņiem, gulējām uz kuģīša un ēst arī turpat gatavojām. Pārējā laikā staigājām pa dabas takām un senseniem ciematiņiem. Šeit padalīsiemies ar to, kā tas viss īsti izskatījās.

Agri pirmdienas rītā mūsu ceļojums sākās. Ar autobusu, ar vilcienu, atkal ar autobusu un tā kādas trīs stundas. Un tad vēl apmaldīšanās rezultātā pašā galā ar kājām ļoti enerģiski nostaigājāmies līdz atradām laivu piestātni, kurā gaidīja mūsu kuģītis ar nosaukumu. Tur mēs satikāmies arī ar Ojāru un viņa ģimeni. Pēc aptuveni divu stundu instruktāžas, testa brauciena, papīru kārtošanas un iekārtošanās uz kuģīša, mēs bijām gatavi doties ceļā. Tā kā mūsu kuģītis nebija aprīkots ar atbilstošu apgaismojumu, lai diennakts tumšajā laikā varētu ar to braukt, līdz krēslai bija jātiek kādā piestātnē, kur mēs varētu pārnakšņot. Varējām jau braukt, vienīgi Mārtiņš, kurš tika vienbalsīgi ievēlēts par kuģa kapteini, atzinās, ka mirst nost, domājot par šīs atbildības uzņemšanos. Nekur jau viņš nelikās - aizbrauca! Ar otro piegājienu arī pirmā piestāšana izdevās! Apstājāmies ļoti skaistā upes līkumā, kur abos krastos pa dzirnavām. Devāmies izpētīt vakra saulītes piesildīto apkārtni.



mūsu kapteinis Mārtiņš

bērni ļoti ātri atrada savu visa ceļojuma lielāko aizraušanos- garas niedres ar ko var gan vicināties, gan kutināt, zīmēt dubļos, bakstīties, skriet, laust īsākas...



tur tālumā pie dzirnavām arī mūsu kuģītis, bet mēs - skrienam pa pielijušo zāli un brienam pa diezgan dubļainām taciņām

līdz uzduramies neparastam viesu namiņam

un šādām senām mājiņām (šādi seni niedru jumtu namiņi mūs priecēja visu ceļojuma laiku)

zvaigžņu pētnieku arī pamanījām, jeb drīzāk tas bija mākoņu pētnieks - zvaigznes tā arī nebija redzamas nevienā naktī

 

Otrajā ceļojuma dienā mūs sveic mūsu pirmais tiltiņš, zem kura knapi varēja tikt cauri

 

Tas nekas, ka šaura upīte, zemi tiltiņi, vēl arī pīles izdomā, ka priekšējais stikls labi der kā slīdkalniņš. Mums jau viss patika!

Te mēs tuvojamies lielākam ciematiņam. Bezmaksas stāvvietu neatradām, tāpēc devāmies tam cauri. Katram šajā ciemā māja pie upes un katram sava laiva.

Bet mums toties ir sava futbolbumba, dodamies bērnu kājas izvingrināt. Cik tad stundas var sēdēt laivā un skatīties uz putniņiem un mākoņiem. Līdzpaņemtās mantas arī jau apnikušas.

Anda arī tiek pie stūrēšanas. Smaida. Jo kapteinis blakus.

 

svaigu gaisu saelpojām un skaistuma dēļ daudz smaidījām. lai cik nav iespaidīgas cilvēku roku darinātās pilsētas, Dieva darbi tomēr atstāj bez vārdiem.

Bērnus gan bez vārdiem atstāja mūsu nākamajā nakšņošanas ciematiņā atklātais atrakciju parks - Tērvetes un Meža kaļa krustojums. Pusi dienas tur pavadījām, cītīgi visu izmēģinājām. Šajā ciematiņā Ojārs mums visiem nopirka pa saldējumam. Anda izmēģināja vietējo lavandu saldējumu - mmmm, gards!

Tā kā Lieldienas tuvojās, parkā visus bērnus piedāvāja nokrāsot par zaķīšiem.

Re, kādi smaidīgi zaķīši!

Antonete pavisam nebaidījās, viņai šādi parki īpaši patīk.

Timotejs ar tēti arī cenšas neatpalikt.

Mamma tikmēr domā par kurpēm, kas kokos karājas. Mazliet taču jāatpūšas pēc šaurtuneļu pārvarēšanas augstu gaisā.

Milzu slīdkalniņš, ļoti stāvs. Pie šī Antonete tomēr otrreiz vairs neatgriezās, bet pārējie divis nemaz nebija mazāk baisi.

ūdensceļu remonts

Šis ciematiņš no visiem mums vislabāk patika.

Šajā baznīciņā durivis neviens neslēdz, mēs drīsktējām doties to apskatīt arī no iekšienes. Kāds prieks par to, ko mēs tur ieraudzījām - kaut ļoti sena baznīcas ēka, draudze tajā ir dzīva, tas bija jūtams pie ziņojumu dēļa, bērnu stūrītī un citur.

Izšūti spilventiņi - tas arī rada sajūtu, ka ļaudīm šīs ir kā otrās mājas.

Mūsu nākamā pieturvieta - sena klostera (Sv.Beneta abatijas) drupas pilnīgā nekurienē. Toties tur krastā bija soliņš ar uzrakstu HAPPY MEMORIES.

14.gs. celtā klostera kompleksa ēkā 18.gs.ieceltas vējdzirnavas

 

 

Te vienreiz gadā šī apgabala bīskaps vēl arvien notur dievkalpojumus. Bet Timotejs atrada nodrabi savai līdzpaņemtajai lāpstiņai.

 

Antonete arī labs kapteinis.

 

 Timoteja prasmes arī nevar nepieminēt.

Ceļojot redzējām ļoti daudz dažādus putnus, daudziem pat nosaukumus nezinājām. Bet šim gan zinājām - diedelnieks. Vairākās vietās, kur piestājām, gulbji dauzījās pie kuģīša sāniem, jo mēs laikam nepratāmies viņus barot. Šis viens no diedelniekiem.

 

 

 

 

Paskat, fazānu arī redzējām.

 

Vēl tik šim ezeriņam jātiek pāri un tad jau mūsu ceļojums gandrīz bij' galā. Jauki pavadītas brīvdienas, paliekošas atmiņas, draudzīga kompānija un dabas tuvums!